Dalītais budžets – katrs pērk sev pats cik un ko vēlas. Bet vai godīgi…
Kārlis nolika maisiņu uz galda, izvilka papīrā ietītu žāvētu desu, importēto olīvu burciņu un pudeli ar zelta etiķeti. Attina, pasmaržoja desu un pats sev pamāja. Es stāvēju pie plīts, maisīju griķus un vēroju to no sāna. Viņš aizgāja līdz ledusskapim un izlika visu savā pusē. Jā, tagad mums bija divas ledusskapja puses. Kreisā — viņa, labā — mana.
— Madara, tu neaizmirsi, par ko mēs vienojāmies? Viņš pagriezās, seja bija mierīga, pārliecināta. — Es tev vairs ēdienu nepērku. Tev ir alga, tu esi pieaugusi sieviete. Man nav pienākuma tevi barot. Es izslēdzu plīti un pagriezos pret viņu.
— Tu nopietni?
— Absolūti. Tu pelni savā bankā, tāpēc tiec galā pati. Es nopirkšu sev to, ko gribu, bet tu — ko vari atļauties. Viņš nogrieza biezu desas šķēli, uzlika uz maizes, aplēja ar sinepēm. Apsēdās, atvēra telefonu un sāka košļāt. Es stāvēju, turoties pie krēsla atzveltnes, mēģinot saprast, kad sākās šīs pārvērtības. Pirms mēneša mēs vēl gājām uz veikalu kopā. Pēc tam viņš sāka skaitīt, kurš cik ir apēdis. Un tad paziņoja: pietiek.
Pirms trim mēnešiem mamma piezvanīja vēlu vakarā, — viņa vairs nevar samaksāt. Karājās liels kredīts, procenti auga. Es nedomājot pārskaitīju viņai gandrīz visu no konta un turpināju skaitīt katru mēnesi. Kārlis zināja. Toreiz pamāja ar galvu, nomurmināja “dari, kā gribi”. Vairāk šo tēmu necilāja.
Bet tagad viņš sēdēja, ēda desu un skaidroja, ka man pašai sevi jānodrošina. Es klusējot ielēju griķus, sagriezu gurķi. Apsēdos pretī. Viņš paskatījās uz manu šķīvi un iesmējās.
— Jātaupa tiem, kam nav naudas? Es neatbildēju. Griķi vairs nelikās tik garšīgi, bet es turpināju ēst. Neļaušu atzīt.
Siena starp mums
Pagāja nedēļa. Kārlis katru vakarā gatavoja sev steikus, smarža piepildīja visu dzīvokli. Ēda lēnām, ar baudu, paskatījās uz mani, kad sēdēju ar putru vai zupu.
— Tu varētu sev atļauties normālu ēdienu, ja netērētu visu mammai. Tā ir tava izvēle, Madara. Ne jau es tevi spiežu tā. Es klusēju. No rīta cēlos, gāju uz darbu. Vakarā atgriezos, pagatavoju kaut ko ātru, paēdu un gāju uz istabu. Starp mums bija siena.
Kādu vakaru viņš ieslēdza televizoru, izņēma šķīvi ar sagrieztu desu. Izstiepa kājas uz dīvāna. Es sēdēju virtuvē un ēdu griķus ar sautētu gaļu. Viņš uzsauca:
— Madara, pēc mēneša man ir jubileja. Paliks četrdesmit. Gribu nosvinēt normāli, pasaukt čaļus no darba, vadību. Sanāks kādi divdesmit cilvēki. Vajag uzklāt labu galdu, lai viss būtu līmenī. Es piecēlos un piegāju pie durvīm.
— Un ko tu no manis gribi?
— Nu, kā ko? Tu taču esi saimniece. Uzklāsi galdu, pagatavosi. Salātus, silto, uzkodas. Lai izskatītos pieklājīgi.
— Bet naudu produktiem dosi?
Viņš iesmējās un papurināja galvu.
— Mēs taču vienojāmies — katrs pats par sevi. Tu gatavosi, tātad tu arī pērc. Es nepieprasu, bet būtu dīvaini, ja mana sieviete neuzklātu galdu manā dzimšanas dienā.
Skaitļi un klusēšana
Es atgriezos virtuvē. Paēdu griķus, nomazgāju šķīvi. Aizgāju uz istabu, aizvēru durvis. Apsēdos uz gultas un telefonā ieslēdzu kalkulatoru. Saskaitīju, cik naudas paliks pēc mēneša. Pavisam maz. Produkti svētku galdam divdesmit cilvēkiem — milzīga summa. Man tādas naudas nebūs. Es apgūlos un apķēru spilvenu. Domāju ilgi. Līdz rītam sapratu, ko tieši darīšu.
Nākamās trīs nedēļas es atteicos no taksometra — gāju kājām. Ņēmu ēdienu līdzi uz darbu, lai netērētos kafejnīcās. Pirku tikai putraimus, makaronus, olas, maizi. Kārlis uz to skatījās ar smīnu.
Viņš turpināja dzīvot kā agrāk — dārgi produkti, izklaides. Reiz viņš atnesa mājās veselu iepakojumu importēto sieru, izlika uz galda, sagrieza, ielēja glāzi. Apsēdās man pretī. Es ēdu vārītus kartupeļus ar sāli.
— Zini, ja tu beigtu uzturēt savu māmiņu, tev būtu iespēja normāli paēst. Bet tu izvēlējies būt svētā. Nu tad dzīvo ar šo izvēli. Es pacēlu acis uz viņu, skatījos ilgi, nemirkšķinot. Viņš pirmais novērsa skatienu, piespiesti iesmējās un iedzēra no glāzes.
— Es saku taisnību.
Es piecēlos, novācu šķīvi un izgāju. Koridorā apstājos, atspiedos pret sienu. Tad aizgāju uz istabu, atvēru skapi un izņēmu kasti. Tur gulēja čeki, kvītis, bankas izraksti par pusgadu. Es visu vācu katram gadījumam.
Slēptā patiesība
Izliku papīrus uz gultas. Gaisma — es. Ūdens — es. Internets — es. Dzīvokļa apdrošināšana — es. Veļas mašīnas remonts — es. Viņš maksāja tikai par apkuri un atkritumu izvešanu. Un pirka sev ēdienu. Visu pārējo vilku es. Un vēl palīdzēju mammai. Bet viņš saka, ka dzīvoju uz viņa kakla. Es kārtīgi saliku papīrus atpakaļ un noliku skapī. Turpināju gaidīt. Nedēļu pirms jubilejas Kārlis sāka atgādināt par galdu.
— Madara, vai tu jau sastādīji ēdienkarti? Gribu rasolu, slavenos kārtainos salātus, uzkodas, varbūt gaļu izcept? Un kūku, protams. Es pamāju un aizgāju. Viņš bija pārliecināta — viss būs tā, kā viņš grib. Viņam prātā nenāca, ka varētu būt citādi.
Trīs dienas pirms svētkiem viņš atnesa jaunu kreklu un bikses, parādīja man un pakāra skapī.
— Gribu izskatīties cienīgi. Atnāks nodaļas vadītājs, varbūt pat direktors. Vajag atstāt iespaidu. Starp citu, tu arī apģērbies pieklājīgi… nu, tu pati saproti. Es stāvēju pie spoguļa, piekārtoju matus, skatījos uz savu atspulgu.
Svētku diena
Jubilejas priekšvakarā viņš sastādīja viesu sarakstu — divdesmit trīs cilvēki. Bija pacilātā noskaņojumā, dungoja pie sevis, izvietoja krēslus, pārbaudīja, vai pietiks vietas. Es sēdēju virtuvē un dzēru ūdeni. Viņš ielūkojās:
— Rīt līdz sešiem visam jābūt gatavam. Viesi sāks nākt septiņos. Tiksi galā? Es pamāju.
— Tikšu. Viņš aizgāja apmierināts. Bet es izņēmu telefonu, atvēru piezīmes un pārlasīju plānu. Viss bija gatavs.
Jubilejas diena. Kārlis rosījās visu dienu, zvanīja viesiem, precizēja, kurš nāks. Pārģērbās jaunajā kreklā jau piecos vakarā, paskatījās spogulī un palika apmierināts. Izstaigāja dzīvokli, pārbaudot, vai viss ir savās vietās. Ielūkojās virtuvē. Es stāvēju pie loga un skatījos uz ielu.
— Madara, bet kur ir ēdiens? Viesi būs pēc divām stundām. Es pagriezos un mierīgi paskatījos uz viņu.
— Tūlīt iznesīšu. Viņš pamāja un aizgāja uz viesistabu. Es pagaidīju minūti, atvēru skapi un izņēmu mazu koka paplāti. To pašu, kuru mēs kopā nopirkām pirms septiņiem gadiem krāmu tirgū — toreiz tas bija jautri, mēs staigājām, smējāmies, izvēlējāmies visādas niekus pirmajam kopīgajam dzīvoklim.
Es uzliku uz paplātes vecu māla šķīvi — ieplaisājušu, nobružātu. Paņēmu rupjmaizes klaipu, nogriezu trīs plānas šķēlītes. Uzliku uz šķīvja. Sausas, cietas, pavisam ne svētku noskaņās. Pārklāju ar tīru dvieli. Paņēmu rokās.
Jubilejas mielasts
No viesistabas atskanēja zvans. Pirmie viesi. Es dzirdēju, kā Kārlis atver durvis, skaļi un priecīgi sasveicinās. Balsis, smiekli. Atkal zvans. Vēl viens. Pēc divdesmit minūtēm dzīvoklis bija pilns ar cilvēkiem. Es stāvēju virtuvē, turēju paplāti un klausījos sarunu dūkoņā. Kāds pajautāja:
— Kārli, bet kad būs galds? Mēs jau esam izsalkuši.
Viņš skaļi atbildēja:
— Tūlīt, tūlīt. Madara visu sagatavoja, viņa tūlīt iznesīs. Es iznācu no virtuves, izgāju cauri koridoram un apstājos viesistabas durvīs. Divdesmit trīs cilvēki pagriezās pret mani, sejās pavīdēja gaidas. Kārlis stāvēja centrā, blakus nodaļas vadītājs — drukns vīrietis uzvalkā, vēl daži kolēģi. Visi sapucējušies, apmierināti.
Es iegāju iekšā, klusējot piegāju pie galda. Noņēmu dvieli. Noliku paplāti vidū. Klusums. Visi skatījās uz šķīvi ar trim sausiem maizes gabaliņiem. Kāds neveikli ieteicās. Kāds saskatījās ar kaimiņu. Kārlis nobālēja, tad nosarka.
— Madara, kas tie par jokiem? Es paskatījos uz viņu, balss bija līdzena.
— Tas ir mans ieguldījums tavos svētkos, Kārli. Atceries, tu teici: “Pērc sev ēdienu pati”? Lūk, es arī atnesu to, ko varu sev atļauties. To, ar ko esmu ēdusi pēdējos trīs mēnešus, kamēr tu ēd steikus. Viņš paspēra soli pret mani.
— Ko tu dari? Mums ir viesi.
Es atkāpos un pacēlu balsi nedaudz skaļāk, lai visi dzirdētu.
— Nepārtraukšu. Lai tavi kolēģi uzzina, kā tu izturies pret sievieti, kura nodzīvojusi ar tevi septiņus gadus. Tu paziņoji, ka man sevi jāuztur pašai, lai gan man ir maza alga un es palīdzu mātei. Tu pildīji ledusskapi ar delikatesēm un ēdi manā priekšā, bet es pirku putraimus un makaronus. Tu teici, ka tev nav pienākuma uzturēt pieaugušu sievieti.
Maskas krīt
Viesistabā valdīja klusums. Nodaļas vadītājs sarauca pieri, paskatījās uz Kārli. Viena no sievietēm — kolēģe — paspēra soli uz priekšu.
— Kārli, vai tā ir taisnība? Tu tiešām tā ar viņu? Viņš mēģināja atvairīties, tēloja smīnu.
— Jā, viņa pārspīlē. Mēs vienkārši vienojāmies sadalīt izdevumus, tas ir normāli…
— Sadalīt izdevumus? Es izvilku no kabatas papīru kaudzi, atlocīju un parādīju visiem.
— Šeit ir kvītis par elektrību, apkuri, ūdeni, internetu, apdrošināšanu. Visu esmu apmaksājusi es. Šeit veļas mašīnas remonts — es. Šeit izraksts, kur redzams, ka es katru mēnesi skaitīju naudu mātei un vilku komunālos maksājumus. Bet tu, Kārli, maksāji tikai par atkritumiem. Pirki sev dārgu ēdienu, kuru demonstratīvi ēdi manā priekšā. Un vēl teici, ka es dzīvoju uz tava kakla. Priekšnieks paņēma no manis kvītis, pārlaida acis. Paskatījās uz Kārli ilgi un smagi. Papurināja galvu.
— Kārli, es vienmēr uzskatīju tevi par kārtīgu cilvēku. Bet tas… tā nav vīrieša rīcība. Kā tu varēji tā, tik daudz gadu esi kopā? Kārlis mēģināja kaut ko teikt, bet vārdi strēga. Viņš apjucis skatījās apkārt, meklējot atbalstu, bet cilvēki novērsa acis. Kāds no viesiem klusi noteica:
— Varbūt mums labāk iet prom? Sieviete-kolēģe piegāja pie manis, uzlika roku uz pleca.
— Jūs esat malace, ka neklusējāt. Par tādu lietu jārunā skaļi. Es viņai pamāju, noliecos, noņēmu no piekariņa dzīvokļa atslēgas. Noliku tās blakus šķīvim, uz kura gulēja trīs sausie maizes gabaliņi. Paskatījos uz Kārli pēdējo reizi.
— Es eju prom. Tieši tagad. Paliec ar saviem svētkiem, savām delikatesēm un savu viedokli par to, kurš kuru uztur. Dzīvoklis ir tavs, dzīvo, kā gribi. Bet es šajā izrādē vairs nepiedalos.
Brīvības elpa
Es pagriezos un aizgāju uz priekšnamu. Uzvilku jaku, paņēmu somu. Kārlis izskrēja man pakaļ.
— Madara, pagaidi. Tu nevari tā vienkārši. Mēs taču varam izrunāt. Es atbrīvoju piedurkni, ieskatījos acīs.
— Nav ko izrunāt. Tu man parādīji, kas tu esi. Un es negribu dzīvot ar tādu cilvēku.
Izgāju no dzīvokļa, aizvēru aiz sevis durvis. Nokāpu pa kāpnēm, izgāju uz ielas. Bija vakars, vēss oktobris. Es pagāju dažus soļus, apstājos, atskatījos uz logiem. Tur dega gaisma, bija redzami silueti. Kārlis stāvēja pie loga, skatījās lejā. Es novērsos un gāju tālāk. Kabatā ievibrējās telefons. Draudzene uzrakstīja: “Gaidu tevi, istaba ir gatava.” Es pasmaidīju pirmo reizi ilgā laikā. Paātrināju soli. Aiz muguras palika dzīvoklis, kur es septiņus gadus mēģināju būt ērta, pacietīga, saprotoša. Bet priekšā bija brīvība.
Jauns sākums
Pēc trim dienām piezvanīja tā sieviete-kolēģe. Iepazīstināja ar sevi — Baiba no personāldaļas. Balss bija nogurusi, bet labvēlīga.
— Madara, gribēju brīdināt. Kārlis pēc tā vakara ir kļuvis par ēsmu. Stāsts izplatījās pa visu uzņēmumu. Priekšnieks viņu izsauca uz sarunu, pateica, ka tāda uzvedība nav pieņemama vadītājam. Viņu pazemināja amatā, pārcēla uz parastu pozīciju. Bez padotajiem, bez piemaksām. Cilvēki no viņa novēršas ēdnīcā. Es klusēju, klausījos. Baiba piebilda:
— Jūs pareizi izdarījāt. Tādus vajag nolikt pie vietas. Publiski. Pateicos viņai, noliku klausuli. Apsēdos, apķēru ceļus. Viņš zaudēja amatu, kolēģu cieņu. Palika viens tajā dzīvoklī, kur vēl pirms nedēļas jutās kā dzīves saimnieks.
Es noīrēju mazu dzīvokli nomalē, pārvedu mantas. Algas pietika — bez pārmērībām, bet mierīgi. Mamma pati palūdza vairs nesūtīt katru mēnesi, atrada citu veidu.
Vakarā es sēdēju savas jaunās dzīvesvietas virtuvē un dzēru karstu buljonu. Aiz loga lija lietus, pilsēta trokšņoja ierasti. Es domāju, ka briesmīgākais nav pats fakts, bet tas, ka sāc to pieņemt kā normu. Pierodi ēst sausu maizi, kamēr blakus kāds ēd steiku. Klusē, kad tevi sauc par liekēdi, lai gan pati velc pusi izdevumu.
Bet, kad beidzot aizej — saproti: vientulība nav grūta. Grūti ir palikt tur, kur tevi nenovērtē. Telefons ievibrējās. Mamma atsūtīja: “Kā tev iet, meitiņ? Es lepojos ar tevi.” Es pasmaidīju un atbildēju: “Viss ir labi. Tiešām.” Un tā bija taisnība.
Trīs sausie maizes gabaliņi uz māla šķīvja mainīja manu dzīvi. Tie kļuva par simbolu tam, ka klusēt nedrīkst. Ka cieņa ir dārgāka par ieradumu. Ka aiziet — nenozīmē zaudēt. Tas nozīmē atgūt sevi.
